Mana primā reize LASERDOG lāzerpeintbola parkā.

Ieraksts veikts: Lāzera Peintbols | 0

Savu pirmo pieredzi lāzerpeintbolā es varu raksturot ar vienu vārdu – “Wow”. Tādu devu adrenalīna, spriedzes un komandas darba es nebiju gaidījis saņemt Rīgas kreisajā krastā.

Man bija iespēja paviesoties LaserDog lāzerpeintbola atvērtajā sesijā, kurā vakara gaitā trīs spēles spēlējām grupā, kas sastāvēja gan no tādiem iesācējiem kā es, gan no pieredzējušiem spēlētājiem, kas jau regulāri apmeklē lāzerpeintbolu.

Līdzi es biju paņēmis draugu, kuram bija Airsoft pieredze, bet mana vienīgā iepriekšējā saskarsme ar ieročiem bija tikai datorspēlē Battlefield. Kas tur varētu būt tik sarežģīti? Tik rokās jātur ierocis ar stobru virzienā prom no sejas, un jānošauj pretinieks pirms viņš pagūst nošaut tevi, ne tā?

 

LaserDog lāzerpeintbola laukums atrodas ikoniskā vietā – jaunu dzīvi ieguvušajā Preses namā, kurā blakus iekštelpu kartinga trasei tagad arī izveidots dinamisks tuvcīņas karalauks. Atšķirībā no peintbola vai Airsoft laukumiem, kas vairāk atgādina partizānu kara teritorijas Afganistānā, LaserDog laukums ļauj iejusties kā kādā specvienības misijā, piemēram, SAS Operation Nimrod.

Saspringtas kaujas vecajās Preses nama telpās, kur rakstāmgaldu un plauktu vietā tagad ir tukši gaiteņi, durvju ailes un improvizēts aizsegs. Sapņus par dalību specvienībā ļāva īstenot katra cīņa par kontroli pār kustību katrā gaitenī, katrā durvju ailē, katrā istabā. Stāvot istabas stūrī, uzmanīgi vērojot durvis un sargājot kontrolpunktu no pretiniekiem, pulss bieži vien uzkāpj līdz tādiem līmeņiem, ka katru sirdspukstu var sajust.

 

Vispirms mēs spēlējām spēli, kas man kā Battlefield cienītājam ar 10 gadu pieredzi uzreiz lika justies kā zivij ūdenī. Spēlētāji tiek sadalīti divās komandās, un pa teritoriju ir izvietoti trīs kontrolpunkti. Spēles mērķis ir katru kontroles punktu noturēt ilgāk par sešām minūtēm, un tā komanda, kura šādi notur savā kontrolē visvairāk kontrolpunktu, uzvar. Ja pretinieks tev trāpa vienu reizi, tad tu esi “ievainots”, bet pie otrā trāpījuma tu skaities kā miris, un tev jāskrien uz bāzi, kurā jānospiež poga, lai atdzīvotos. Ja šī spēle izklausās līdzīga Conquest vai Domination režīmiem FPS datorspēlēs – tieši tā! Lāzerpeintbols ir kā lielisks šīs spēles atainojums dzīvē.

 

Otrā spēle bija pavisam vienkāršs Deathmatch, kuras mērķis bija vienkārši nošaut pretiniekus. Šajā spēles režīmā nav iespēja atdzīvoties – ja tevi nošauj, tad tev spēle ir beigusies. Komanda, kas izdzīvo ilgāk par pretiniekiem, uzvar.

 

Trešā spēle, savukārt, sastāvēja no veseliem trim elementiem, kas pavēra vaļā vairākas interesantas stratēģijas. Šajā spēlē ir trīs uzdevumi – pirmais no tiem ir aiznest trīs lielus ugunsdzēšamos aparātus no pretinieka bāzes, kas ļoti atgādina Capture the Flag spēles režīmus FPS spēlēs, otrs uzdevums ir nošaut pretinieku komandas VIP – īpaši marķētu personu, kuru sargā pārējie viņa komandas biedri, un trešais – tie paši kontrolpunkti, kas bija pirmajā spēlē. Šis kombinētais spēles formāts liek komandai apsvērt savu stratēģiju. Vai mēs sargājam savu VIP? Sūtām cilvēkus zagt balonus no viņu bāzes? Sargāt mūsu balonus? Kontrolēt gaiteni ar kontrolpunktu?

 

Par spīti tam, ka man nebija nekādas pieredzes ar līdzīga tipa aktivitātēm, un arī mana fiziskā forma nav ne tuvu olimpiskā atlēta standartam, es jutos kā vērtīga daļa no komandas. Pateicoties maniem pieredzējušajiem komandas biedriem, kas deva padomus un ļāva likt lietā militāras stratēģijas, kā, piemēram, pareizu istabas stūru iztīrīšanu no draudiem, es ļoti ātri iejutos spēles ritmā un jau pavisam drīz mēs jau sākām dalīties pa vienībām, kas katra ņem savus pienākumus – viena vienība dodas uz pirmo kontrolpunktu, otra piesedz gaiteni, proti, tādā garā.

 

Ātri vien nācās saprast, ka Rembo variants – skriet iekšā istabā pilnā ar pretiniekiem un cerēt uz labāko – šeit nestrādā. Šajā spēlē ir jāpiedomā pie tā, kur atrasties, kur doties, un pirms katras kustības jāpārliecinās, ka aiz sienas jau negaida pretinieks, jo vienam pašam ne tur ieskrienot, ātri vien nākas pārliecināties, ka esi pieļāvis kļūdu.

 

Šī ir ātra spēle. Tev jābūt gatavam skriet. Daudz. Skriet pāri atklātam gaitenim uz drošu aizsegu, skriet atpakaļ uz bāzi, skriet, skriet, skriet. Vakara beigās es jutu ekstātisku nogurumu, kas radās no ikdienā nepieredzēta fiziskās aktivitātes un adrenalīna maisījuma. Tāpat ir jāsaprot, ka šīs spēles temps ir ātrāks nekā Airsoft vai peintbolā, jo lāzerpeintbols šajā laukumā notiek tuvcīņā, nevis lielos, atklātos laukos, un precīzs tēmējums pa galvu pretinieku nošauj momentāni, tādēļ pieļaujamās kļūdas robežas ir ļoti mazas.

 

Nedaudz pievērsīšos šai spēlei no tehniskā skatu punkta. Katram spēlētājam tiek iedota ierīce ar trim sensoriem, kas viņam jānēsā uz galvas un kas uztver pretinieku šāvienus. Ievainotam spēlētājam šī ierīce mirgo, bet nošautam spēlētājam tā nepārtraukti spīd. Kā ierocis kalpo plastmasas lāzeršautene, kas ir veidota vizuāli un izmērā līdzīga AK12. Papildu autentiskumam pēc trīsdesmit šāvieniem tā ir jāpārlādē ar pogu ierīces sānos.

 

Šajā vakarā, kuru es pavadīju iepazīstoties ar lāzerpeintbolu, es guvu vajadzīgu devu adrenalīna visādi citādi garlaicīgajai darba nedēļai, un es būtiski apsveru atgriezties. Lāzerpeintbola lielākās priekšrocības, manuprāt, ir, visupirms, tā pieejamība. Tas, ka es, pilnīgs iesācējs, jau pirmajā lāzerpeintbola sesijā jau jutos kā vērtīga komandas daļa, kas veica nozīmīgus trāpījumus pa pretinieku spēlētājiem, liek domāt, ka šī spēle varētu piesaistīt gandrīz jebkuru. Arī izmaksas ir daudz zemākas nekā peintbolam un Airsoft, jo šeit nav jāuztraucas par izšautajām lodītēm. Bet visvairāk, kā jau es teicu, pārsteidz tas, ka šādu adrenalīna devu var iegūt tepat, Rīgā, viena trolejbusa attālumā no centra.

 

Rakstu veidoja – JAUNZEMS

Komentēt